Pilsoņu Kongresam veltītā mājas lapa izveidota, lai aizpildītu informatīvo vakuumu, kas pastāv tā vēstures izpētē. Pilsoņu Kongresa vēsture aprakstīta epizodiski dažās vēstures grāmatās, kur tam veltīta neliela nodaļa vai tikai pāris lapaspuses, turklāt tas ir aprakstīts no Augstākās padomes atbalstītāju skatu punkta un tādēļ vērtēts ļoti neobjektīvi. Šeit sniegtā informācija ir tikai neliels ieskats Pilsoņu Kongresa darbībā, vēl jāveic liels darbs, lai visu informāciju apkopotu, sistematizētu un, cerams, kādreiz izdotu apjomīgā iespieddarbā, nevis to paturētu tikai samērā īslaicīgā tīmekļa vietnē.

Pilsoņu Kongress ir ne tikai Latvijas Trešās atmodas vēstures daļa, bet pastāv arī pašlaik. Tika svinētas tā 20, 25 un 30 gadu jubilejas. 2015. gadā pēc Pilsoņu Kongresa fonda ierosinājuma Latvijas Nacionālā bibliotēka rīkoja izstādi, kas veltīta PK 25. gadadienai un sadarbībā ar Latvijas Vēstures institūtu rīkojām zinātnisku konferenci PK vēstures izpētei. Notiek delegātu sanāksmes, ir pieņemti lēmumi un ir izplatīti paziņojumi.

Pilsoņu Kongress pretstatā komunistiskās nomenklatūras veidotajai Tautas Frontei bija struktūra, kas radīta tautai pašorganizējoties. Tauta savu politisko interešu – brīvības un neatkarības sasniegšanai veidoja sabiedriskās organizācijas – Helsinki – 86, Vides aizsardzības klubu, LNNK. Vēlāk mītiņos un piketos paustās un šo organizāciju izteiktās prasības, veidojot Pilsoņu Kongresu, pārtapa tā programmā, kuru var īsi raksturot ar trīs vārdiem – deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija. Pilsoņu Kongresa izveidošana ir Latvijas Trešās atmodas augstākais politiskais sasniegums.

Diemžēl, atšķirībā no Igaunijas, kas mums rādīja paraugu Pilsoņu Kongresa izveidē, LPSR Augstākā padome konsekventi atteicās no PK sadarbības piedāvājumiem. Daudzus Pilsoņu Kongresa ierosinājumus AP ignorēja, tomēr ļoti daudzi no tiem tomēr ir īstenoti 4. maija Latvijā – sākotnēji pilsonība pienācās tikai pirmskara Latvijas pilsoņiem un to pēcnācējiem, par pamatu 4.maija republikas Satversmei tika ņemta 18. novembra Latvijas Satversme, vēlāk tajā veicot grozījumus, tika pieņemta 18. novembra Latvijas simbolika un valsts iestāžu nosaukumi, tika veikta daļēja īpašumu atdošana to īpašniekiem un mantiniekiem. Ja viss pozitīvais mūsdienu Latvijas valsts iekārtā ir nācis no Pilsoņu Kongresa un 18. novembra Latvijas, tad viss negatīvais ir nācis no LPSR Augstākās padomes - neveikta dekolonizācija, varas saglabāšana visu līmeņu varas iestādēs komunistu nomenklatūras rokās, īpašniekiem neatdoti īpašumi, ekonomika ārvalstu īpašnieku rokās, deviņdesmito gadu ekonomiskais terors pret iedzīvotājiem, neprasmīgas saimniekošanas dēļ uzaudzēts padsmit miljardus liels valsts ārējais parāds, masveida pilsoņu ekonomiskā emigrācija, nespēja pretoties kreisi liberālajai ideoloģijai un globalizācijai.

Atšķirībā no Igaunijas, kur Igaunijas Kongress ir valstiski atzīta mūsdienu vēstures daļa, Latvijā Pilsoņu Kongresa vēsture ir noklusēta. Tādējādi ir zaudēts svarīgs atskaites punkts mūsdienu sabiedrisko, politisko un demogrāfisko procesu vērtēšanai. Bez savas valsts patiesajām vēstures zināšanām, nav iespējams veidot savas tautas nākotni.

Pilsoņu Kongresa fonda valdes loceklis Zigurds Strīķis.

Kas ir Pilsoņu Kongress?

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir 1918. gada pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītās valsts, agrākās Tautu Savienības locekles – Latvijas Republikas tiesiska pārstāvība. Līdz likumīgās Saeimas vēlēšanām Pilsoņu Kongress uzskatāms par pagaidu parlamentu okupācijas apstākļos.

Pilsoņu Kongresa mērķis:

Pilsoņu Kongresa mērķis ir veikt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, tādējādi sagatavojot apstākļus likumīgas Saeimas vēlēšanām, un nodot tai savas pilnvaras.

Pilsoņu Kongresa struktūra:

Trešās atmodas laika sabiedriskās organizācijas “Helsinki – 86”, LNNK, VAK un LTF Radikālā Apvienība izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru. Šī struktūra izveidoja vietējās pilsoņu komitejas, kas 1989. gada pavasarī aizsāka Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju, kopumā reģistrējot gandrīz 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu. Vēlāk tika izveidotas arī apriņķu komitejas. Vietējās pilsoņu komitejās no 1991. gada darbojās pasu nodaļas, kas izsniedza pilsoņu apliecības. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās piedalījās vairāk kā 707 tūkstoši vēlētāju. Kongresa 1. sesijā 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā, kura notika Rīgā, Lielajā Ģildē, piedalījās 259 kongresa delegāti. Delegātu pilnvaru termiņš nav ierobežots.

Latvijas Komiteja ir PK izpildinstitūcija, kas sesiju starplaikos realizē Kongresa pilnvaras un par savu darbību ir atbildīga Kongresam. Pilsoņu Kongresa pirmajā sesijā izpildinstitūcijā – Latvijas Komitejā ievēlēja 50 delegātus. Jaunievēlētā Latvijas Komiteja bija pārāk liela un neefektīva, tādēļ nākamajās PK sesijās Latvijas Komiteju izveidoja aptuveni pēdējā pirmsokupācijas Ministru Kabineta lielumā, tikai ministru un ministriju vietā bija komisiju vadītāji un komisijas - Ārlietu, Iekšlietu, Tiesību, Tautsaimniecības un Sabiedrisko lietu komisijas. PK delegātu sanāksmē 2007. gada 24. martā tika izveidota Rīcības komiteja Latvijas Komitejas darbības nodrošināšanai.

Maldīgi cerot glābt un pārveidot PSRS agonējošo politisko un ekonomisko sistēmu, kārtējā Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) plēnumā 1985. gada aprīlī un PSKP 27. kongresā 1986. gadā komparti­jas vadītāji pasludināja jauno pārbūves un pārkārtošanās politiku. Partijas vadība bija spiesta atzīt, ka valsts atrodas pirmskrīzes stāvoklī.1 Līdz ar to arī Latvijā radās un pakāpeniski pieauga neformālo grupu un kustību darbības iespējas, un ar laiku to prasības pēc PSRS iekārtas demokratizācijas pārauga prasībā pēc pilnīgas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Latvijas valsts neatkarība Trešās Atmodas un neizbēgamā PSRS sabrukuma procesa rezultātā tika atjaunota nevardarbīgā ceļā. Šīs nevardarbīgās cīņas neatņe­mama sastāvdaļa bija arī Latvijas pilsoņu kustība un Pilsoņu Kongresa (PK) darbība.

Pilsoņu kustības idejas pamatā bija tiesiskās pēctecības princips, kas paredzēja atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas valsti, nepieļaujot jaunas, tā sauktās otrās republikas izveidošanu un pilsoņu loka paplašināšanu. Tika uzsvērts, ka PSRS 1940. gada 17. jūnijā ir izdarījusi prettiesisku Baltijas valstu okupāciju ar sekojošo aneksiju. Latvijas valsts de iure bija pastāvējusi visu okupā­cijas periodu, kaut gan de facto tās likumīgo varas iestāžu rīcībspēja bija likvidēta. Tātad arī Latvijas pilsoņi bija tikai tie, kuri tādi bija okupācijas brīdī 1940. gadā un viņu pēcnācēji, bet pārējie iedzīvotāji bija valstī ievesti vai ieceļojuši nelikumīgi bez neatkarīgās valsts varas iestāžu piekrišanas un atļaujas. Okupantam nometināt savus iedzīvotājus okupētajā teritorijā aizliedz arī starptautiskās tiesības.

Pilsoņu kustības ideja Latvijā tika pārņemta no Igaunijas, kur tā bija sākusi attīstīties agrāk. 1989. gada 24. februārī, Igaunijas Neatkarības dienā, Igaunijas Senatnes aizsardzības biedrības priekšsēdētājs Trivimi Velliste atklātībai darīja zināmu Senatnes aizsardzības biedrības, Igaunijas Nacionālās neatkarības partijas un Kristīgi demokrātiskās savienības aicinājumu sākt pilsoņu reģistrāciju un pilsoņu komiteju veidošanu ar nolūku ievēlēt Igaunijas kongresu.² Aicinājums Igaunijā strauji guva plašu sabiedrības atbalstu.

Ļoti drīz šī informācija sasniedza ari Latviju. Par to ziņoja neatkarīgais izde­vums, kuru izplatīja neformālās organizācijas.³ Par Igaunijas iniciatīvu Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) valdi informēja Andris Pauls-Pāvuls. Iniciatīvas grupā aktīvi iesaistījās Anta Bergmane, Einars Cilinskis, Aivars Upenieks u.c. Tika informētas ari citas organizācijas, diemžēl pati masveidīgākā no tām - Latvijas Tautas fronte (LTF) - par pilsoņu kustības ideju neizrādīja sevišķu interesi.⁴ Jau 1989. gada 19. martā LNNK padome pieņēma aicinājumu apzināt Latvijas Republikas pilsoņus un veidot pilsoņu komitejas. Aicināja reģistrēties arī tās personas, kas vēlas kļūt par Latvijas Republikas pilsoņiem.⁵ Atbalstu idejai izteica ari Latvijas Cilvēku tiesību aizstāvēšanas grupa Helsinki-86, Vides Aizsardzības Klubs, autonomā Helsinki-86 Rīgas nodaļa, LTF Radikālā apvienība. Šo organizāciju aktīvisti izveidoja Latvijas pilsoņu komiteju Pagaidu sakaru centru (PSC) un publicēja Aicinājumu Latvijas pilsoņiem⁶. Tajā bija uzsvērts, ka Latvijas pilsonība nav juridiski anulēta. Visas personas, kas tādas bija Latvijas okupācijas brīdī 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēcnācēji saglabā savu statusu arī šodien. Tika aicināts izveidot iniciatīvas grupas un ievēlēt vietējās pilsoņu komitejas, kas veiks pilsoņu un pilsoņu kandidātu reģistrāciju. Aicināja reģistrēties arī Latvijas pilsoņus ārzemēs, to skaitā arī Krievijā. Jāatzīmē, ka Latvijā krievu valodā iznākošā prese pret pilsoņu reģistrācijas procesu izturējās neitrāli. Par to liecina intervijas publi­cēšana ar pilsoņu kustības aktīvistiem A. Jirgenu un J. Dobeli bez komentāriem.⁷

1989. gada 6. jūnijā PSC organizēja preses konferenci, kurā izskaidroja idejas būtību un pilsoņu reģistrācijas shēmu. PSC izveidoja vienota parauga stingras uzskaites reģistrācijas veidlapas, kurās ierakstīja personas datus un ziņas par pilsonības pamatojumu. Bez pilsonību apstiprinošu dokumentu uzrādīšanas reģistrācija nebija iespējama. Par apliecinājumu varēja kalpot dažādi pirmsokupācijas laika dokumenti, kas apstiprināja pilsoņa vai tā pēcnācēja piederību Latvijas valstij. Reģistrācijas lapai pielikumā bija parakstu lapa ar prasību sasaukt Pilsoņu Kongresu. Reģistrāciju varēja veikt tikai pilnvaroti reģistratori, uzrādot noteikta parauga apliecību. Vietējo pilsoņu komiteju izveide bija paredzēta pēc pastāvošā administratīvā iedalījuma principa.⁸

Pateicoties neformālo organizāciju dalībnieku nesavtīgajai aktivitātei, pilsētās un rajonos sākās reģistrācijas process. Daudzviet reģistrācijā aktīvi piedalījās arī LTF vietējās nodaļas. Aktivitāti veicināja tādi notikumi kā LPSR Augstākās Padomes (AP) Prezidija komisijas izveidošana Latvijas PSR pilsonības koncepcijas izstrādāšanai 18. maijā, LNNK 2. ārkārtas kongress 28.-29. maijā, kas pieņēma rezolūciju par atbalstu pilsoņu komiteju veidošanai ar mērķi sasaukt Latvijas Pilsoņu Kongresu,⁹ LTF Domes valdes 31. maija Aicinājums izvirzīt apspriešanai jautājumu par kursu uz Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. Aicinājumā cita starpā bija teikts: LTF Domes valde ar izpratni uztver pilsoņu komiteju veidošanas ideju, saska­tot tajā galējo, totalitārisma darbības seku uzspiesto līdzekli latviešu un citu Latvijas pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzībai, — vienlaikus piebilstot: taču. to darbība izvēršama tajā gadījuma, ja Latvijas valstiskās neatkarības un nācijas pašnoteikšanās tiesības nevarēs tikt nodrošinātas parlamentārā ceļā.¹⁰ Arī LTF Politiskā komiteja I. Godmaņa vadībā atzina, ka pilsoņu un pilsoņu kandidātu reģistrāciju nosaka iedzīvotāju brīva izvēle realizēt savas tiesības un tā nav pretrunā ar LTF statūtiem un programmu. Komiteja atzina, ka lēmumu par piedalīšanos reģistrācijā patstāvīgi var pieņemt vietējās nodaļas.¹¹ Diemžēl 10. jūnija LTF Domes sēde, kas atbalstīja 31. maija Aicinājumu, PSC pārstāvim E. Cilinskim asi oponēja LTF priekš­sēdētājs D. Īvāns.¹² Ar enerģiju, kuru varētu izlietot lietderīgāk, LTF priekšsēdētājs konsekventi nostājās pret pilsoņu kustību, nevairoties pat no apsūdzībām tās aktīvistu sadarbībā ar čeku (Valsts drošības komiteju). ¹³

Tikai LTF III kongresā 1990. gada oktobrī jaunievēlētais priekšsēdētājs R. Ražuks atzina, ka "nepiedalīšanās Latvijas pilsoņu tiesību aizstāvības orgāna izveidē" bija kļūda.¹⁴ Neapšaubāmi, ka gan iebraucēju, gan vietējās izcelsmes kompartijas un saimnieciskās nomenklatūras vidū bija ne mazums darbinieku, kuri nevēlējās pieļaut valsts neatkarības atjaunošanu uz tiesiskās pēctecības principu pamata vai arī vienkārši neticēja šādai iespējai, baidoties no Maskavas reakcijas. Tikko iezīmējās pirmie panākumi pilsoņu reģistrācijas procesā, tūlīt satraukumu izrādīja Augstākā Padome. 1989. gada 13. jūlijā LPSR AP Prezidijs pieņēma Lēmumu par darbību pilsoņu komiteju veidošanā. AP Prezidijs atzina, ka pilsoņu komiteju veidošana un to darbība ir nelikumīga un ir pretrunā ar LPSR konstitūciju, tā kavē darbu pārkārtošanās politikas juridiskā noformēšanā un ir tiesiskas sekas neizraisoša. Prezidijs aicināja valsts, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas atturēties no pilsoņu komiteju darbības sekmēšanas.¹⁵ Arī Latvijas kompartijas centrālās komitejas (LKP CK) birojs aicināja nepiedalīties pilsoņu reģistrācijā un Kongresa vēlēšanās. Paziņojumā tika pausts ne ar ko nepamatots apgalvojums, ka pilsoņu kustības aktīvisti ar spēku izdara spiedienu uz jaunievēlētajiem AP un vietējo padomju deputātiem.¹⁶ Dzīve parādīja, ka šim kompartijas aicinājumam atsaucības nebija.

Satraukumu izraisīja LPSR pilsonības koncepcijas, konstitūcijas un prezidenta vēlēšanu gatavošanas projekti. Tas nozīmētu otrās republikas izveidošanu ar pavisam citu pilsoņu loku un ar visām no tā izrietošajām sekām. Šajā sakarā PSC enerģiski uzsvēra: Latvijas PSR pilsonība, padomju okupācijas režīma apstākļos ir nevis goda. un cieņas lieta, bet gan mēģinājums nostiprināt šo režīmu, padarīt likumīgas okupācijas un aneksijas sekas.¹⁷

Mēģinājumi darboties pret pilsoņu kustības ideju radīja gluži pretēju efektu. Iedzīvotāju atsaucība aicinājumiem reģistrēties vērsās plašumā. Tā aptaujā Rīgas Ļeņingradas rajona (tagad Kurzemes priekšp.), Ogres un Valmieras LTF nodaļās 81% respondentu atbalstīja pilsoņu komiteju veidošanu, savu nostāju formulēt nespēja 17 °/o, bet pret bija tikai 2%.¹⁸ Pilsoņu kustībai lielu atbalstu sniedza Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca, atvēlot reģistrācijas vajadzībām sev piederošās telpas. Tā Rīgas centrā reģistrācija notika Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā un Sv. Pāvila draudzes mājā. Šo rindu autoram tas labi zināms no savas personīgās līdzdar­bošanās. Visā Latvijā darbojās pāri par 7 tūkstošiem reģistratoru.¹⁹

Līdz 1989. gada 17. decembrim, kad Rīgā notika LR pilsoņu kustības konfe­rence, bija reģistrējušies ap 700 000 Latvijas pilsoņu.²⁰ Šajā konferencē Andrejs Krastiņš teica: (...) reģistrācijai par pamatu tika ņemti noteikti kritēriji par personas, tās vecāku dzimšanas un dzīves vietu, kā arī pašas personas apliecinājums par piederību Latvijas Republikai (:..) reģistrācija izveidojās nevis kā statistiska uzskaite, bet gan kā aktīvs politisks process, kas vērsts uz neatkarības atjaunošanu. Pilsoņu Kongresam (...) jābūt pilnvarotam paust LR pilsoņu gribu, ar savu darbību un lēmumiem iespaidot faktiskās varas orgānus Latvijā.21 Konference pieņēma nolikumu par LR Pilsoņu komiteju līdz PK sasaukšanai. Tās sastāvā bija ²¹ dalībnieks, to skaitā pa 2 no katras dibinatājorganizācijas un 13 konferencē ievēlētie - Visvaldis Brinkmanis, Einars Cilinskis, Kārlis Gailītis, Juris Dobelis, Māris Grīnblats, Aigars Jirgens, Imants Kalniņš, Andrejs Krastiņš, Antons Mikoss, Baiba Pētersone, Romāns Pussars, Einārs Repše, Valdis Šteins.²²

LR Pilsoņu komitejas uzdevums bija sagatavot PK vēlēšanas, kā arī turpināt pilsoņu un kandidātu reģistrāciju. Tika izveidota Centrālā vēlēšanu komisija šādā sastāvā: priekšsēdētājs Antons Mikoss, starp citu, tajā laikā vēl pilsoņkandidāts, vietnieks Valdis Romanovskis, sekretāre Vija Leite.²³ Situācija izveidojās tāda, ka gandrīz vienlaikus, turpinoties reģistrācijai, notika divas priekšvēlēšanu kampaņas - LPSR AP un PK, jo pirmās bija izsludinātas 18. martā, otrās notika mazliet vēlāk - no 8. līdz 23. aprīlim. Arvien skaidrāk sabiedrība izkristalizējās divi iespējamie neatkarības atjaunošanas ceļi: pirmais saistījās tikai ar AP, jo tās rokās bija reālās varas sviras, - bet otrais bija pilsoņu komiteju virzītais tiesiskās pēctecības ceļš. Draudus radīja tas, ka AP vēlēja ne tikai LR pilsoņi, bet gan visi iedzīvotāji, ieskaitot PSRS okupācijas armijas karavīrus, tātad līdz pat pēdējam brīdim nebija garantijas par LTF atbalstīto kandidātu vairākumu AP. Bez tam konsekventos neatkarības atjaunošanas aizstāvjus uzmanīgus darīja daļas AP deputātu, arī ar LTF atbalstu ievēlēto, iespējamā izlīgšana ar impēriskajiem spēkiem, ielaižoties sarunās par gatavojamo Savienības līgumu, ko centās uzspiest PSRS vadība, gan arī mēģinājumi valstiskot LPSR, veidojot jaunu tās konstitūciju, pilsonību, kā arī prezidenta institū­ciju. Tas perspektīvā radīja draudus, ka iespējams izveidot pavisam citu valsti ar pilnīgi jaunu pilsoņu sastāvu. Arī pazīstamais politiskais darbinieks B.

Cilēvičs, izturoties noraidoši pret pilsoņu kustību, atzina, ka pastāvēja dilemma - vai nu pilsoņu komiteju koncepcija, vai "nulles variants".²⁴

Ne tikai klaji neatkarības pretinieki, bet arī daudzi redzami LTF pārstāvji nostājās pret Pilsoņu Kongresu. Savukārt radikālāk noskaņotie pilsoņu komiteju dalībnieki AP konsekventi dēvēja tikai par okupācijas režīma pašpārvaldi un tuvo­jošās velēšanas aicināja boikotēt. Konfrontācija pamazām brieda jau ilgi pirms vēlēšanām. Liela AP ceļa pārstāvju priekšrocība bija tā, ka viņu rokās faktiski atradās monopols uz masu plašsaziņas līdzekļiem, bet pretējā viedokļa paudējiem bija grūtības savu ideju izskaidrošanā. Teikto nevar attiecināt uz LTF izdevumu Atmoda, tādēļ šajā pētījumā plaši izmantota tieši šī laikraksta sniegtā informācija. Citos laikrakstos, arī Latvijas Jaunatnē, kas sāka iznākt ar 1990. gadu, informācija parādās periodiski. Daudzi LTF pārstāvji PK uzskatīja tikai par iespējamo rezerves variantu, ja pēkšņi AP pārsvaru gūtu komunistiski impēriskie spēki.

Ieguldot ļoti lielu enerģiju, nesavtīgas pūles un savu brīvo laiku, dažādu organizāciju aktīvisti veiksmīgi spēja noorganizēt PK vēlēšanas. Tas it īpaši jāuzsver, ņemot vērā samērā ilgo laika periodu, kādā vēlēšanas notika, "vēlēšanas bija vispārējas, tiešas un aizklātas, vietējās pilsoņu komitejas varēja izvirzīt kandidātus, ja tos ar saviem parakstiem atbalstīja 20 LR pilsoņi, paredzot vienu delegātu no katriem 3000 reģistrētajiem pilsoņiem. Nekādi būtiski pārkāpumi un ekscesi vēlēšanu laikā fiksēti netika. Jāuzsver arī tā lielā pretimnākšana no dažādu iestāžu un pašvaldību puses, kuras atvēlēja savas telpas vēlēšanu iecirkņu iekārtošanai. Kā jau minēts, liela loma pilsoņu kustības atbalstīšanā bija baznīcai. Pilsoņu komitejas dalībnieks un vēlākais Kongresa delegāts, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis priekšvēlēšanu uzrunā aicināja: stāvēt malā un palikt tikai savu izdevīgumu aprēķinošā vienaldzībā šajā mūsu tautai tik izšķirošajā laikā ir nodevība un dvēseles gļēvulība (...) Latvijas neatkarības atgūšanai (...) vajadzīga aktīva līdzdalība pilsoņu komiteju delegātu vēlēšanās²⁵ Vēl vēlēšanu laikā publicists Viktors Avotiņš secināja, ka būs nepieciešams zināms aktīvas LPSR AP un PK sadarbības laiks. AP ir sava tiesa faktiskās varas, taču var teikt arī, ka šī faktiskā vara ir iluzora (...) Paralēlās darbības momenti LPSR AP un PK starpā man šķiet šimbrīžam drīzāk pozitīvi nekā noliedzami²⁶ Savukārt LKP CK plēnums kategoriski nostājās pret PK, vienlaikus pārmetot AP Prezidijam nostāšanos neie­jaukšanās pozīcijā.²⁷

Vēlēšanas aizvadītas. Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresā bija ievēlēti pavisam 259 delegāti, no tiem 24 pilsoņkandidāti. Vēlēšanās piedalījās 678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņkandidāti, t. i., aptuveni 63% no visiem balsstiesīgajiem.²⁸ Mandātu komisijas priekšsēdētājs E. Cilinskis Kongresam ziņoja, ka vēlēšanās piedalījās 84% no visiem reģistrētajiem pilsoņiem.²⁹ Augstākajā Padomē tika ievēlēts 201 deputāts. 17 personām bija dubultmandāts, tātad viņi bija gan PK delegāti, gan AP deputāti.³⁰ Pieci no viņiem - Juris Dobelis, Einars Cilinskis, Aleksandrs Kiršteins, Pēteris Krūgaļaužs un Valdis Šteins - tika ievēlēti arī Latvijas komitejā.

Uz savu pirmo sesiju Rīgas Lielās ģildes namā PK pulcējās vēl pirms AP sanākšanas - 1990. gada 30. aprīlī un 1. maija. Padomju robežsargi neielaida Latvijā Kongresa delegātu, VFR dzīvojošo Egilu Levitu, par ko Kongress nosūtīja protestu PSRS prezidentam M. Gorbačovam. Jau pēc dažām dienām, 4. maijā, LPSR AP pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kurā noteica valsts varas atjaunošanas pārejas periodu. Pēc šiem notikumiem PK delegāts un AP deputāts Indulis Bērziņš intervijā izteicās: Pilsoņu Kongresam ir milzīga jēga, jo neatkarības deklarācijas pieņemšana vel nenozīmē neatkarību (...) Kongress var būt garants, lai mēs nenovirzītos no neatkarības ceļa. (...) PK ietekmi var izmantot, lai atbalstītu tās idejas, kas ir pieņemamas, un kritizētu tās, kas nav pieņemamas³¹ Ne gluži tāpat domāja AP amatpersonas A. Gorbunovs un D. Īvāns, pielīdzinot Kongresu sabiedriskai organizācijai. A. Gorbunovs bez tam vēl atgādi­nāja LPSR AP lēmumu par pilsoņu komitejām, piebilstot, ka paralēlu varas struk­tūru veidošanas gadījumā atkal būs attiecīgi jāreaģē.

PK I sesijā pieņēma virkni dokumentu un ievēlēja Latvijas Komiteju (LK) - 50 delegātus no pilsoņu vidus un 6 ar padomdevēju balsstiesībām no pilsoņu kandi­dātiem. ³² LK par savu priekšsēdētāju ievēlēja Aigaru Jirgenu, kurš bija arī pirms­vēlēšanu laikā darbojošās komitejas priekšsēdētājs, un par sekretāru - Gunāru Postnieku.

Lēmums par LR PK darbības pamatprincipiem noteica, ka PK ir 1918. gadā pasludinātās un starptautiski atzītās valsts pilsoņu vēlēta tiesiska pārstāvniecība. Jau pēc diviem mēnešiem, II sesijā, Kongress šo lēmumu grozīja, nosakot, ka PK ir Latvijas Republikas tiesiska pārstāvniecība. Šo grozījumu izdarīt pamudināja tieši tas apstāklis, ka AP un LTF vadība uzskatīja Kongresu tikai par sabiedrisku organizāciju.

Būtiski svarīgs bija Kongresa lēmums Par likumīgās valsts varas atjaunošanu LR teritorijā. LPSR izveidošana un iestāšanās PSRS tika atzīta par nelikumīgu un spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Jāatzīmē, ka atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvijas AP Šādu lēmumu netika pieņēmusi. Tika uzsvērts, ka valsts vara jāatjauno uz pilsonības tiesiskās pēctecības pamata, atbilstoši Satversmei un Latvijas-Krievijas miera līgumā noteiktajās robežās. Tika izteikta gatavība sadar­boties ar "okupācijas varas iestādēm - LPSR AP un tās izveidoto valdību", kā arī gatavība PK nepieciešamības gadījumā uzņemties likumdošanas un izpildvaras funkcijas pārejas periodā.

Asas debates Kongresā izvērsās, gatavojot lēmumu Par LR pilsonību un citu valstu pilsoņiem, kas dzīvo LR teritorijā. Izskanēja viedoklis, ka uz optācijas pamata pilsonību varētu piešķirt visiem attiecīgajā brīdī valstī dzīvojošajiem iedzīvotājiem, ievērojot tikai nelielu nodzīvotā laika cenzu. Šāds ierosinājums izsauca vairuma Kongresa delegātu sašutuma vētru, un Kongress nolēma, ka "jautājumu par pilsonības piešķiršanu ir tiesīga izlemt tikai likumīgā valdība pēc LR konstitucionālo valsts varas institūtu atjaunošanas".

Lēmumā Par pasākumiem LR neatkarības atjaunošanai tika izteikta gatavība sākt starptautiskas sarunas un sadarboties ar visām ieinteresētajām pusēm, kā ari sagatavot nepieciešamo likumu izmaiņu projektus un veikt pasākumus pilsonības dokumentu apmaiņai. Deklarācijā Par LR likumu darbības atjaunošanu tika uzsvērts, ka jāpanāk pilnīga Satversmes un citu Latvijas likumu darbības atjau­nošana un ka nedz PK, nedz AP nav tiesīgi grozīt vai atcelt LR likumus. Vēstījumā pasaules tautām un valdībām Kongress izteica gatavību konstruktīvām starp­tautiskām sarunām ar PSRS un citām ieinteresētajām pusēm par okupācijas iestāžu darbības pārtraukšanu, svešā karaspēka izvešanu un okupācijas radīto zaudējumu atlīdzību. Aicinājumā PSRS prezidentam, Tautas Deputātu Kongresam un Augstā­kajai Padomei PSRS valdība tika aicināta sākt sarunas ar LR pilsoņu vēlētiem pārstāvjiem par okupācijas seku novēršanu. Rezolūcijā par PSKP darbību Latvijā bija atzīts, ka tā ir nelikumīga, un visi Latvijas pilsoņi tika aicināti izstāties no tās.³³

1990. gada 5. maijā LK sēdē izveidoja darbības nozaru komisijas un ievēlēja to vadītājus: tiesību komisija - vadītājs Ēriks Vēbers; tautsaimniecības - vadītājs Roberts Zīle; ārlietu - vadītājs Valdis Šteins; iekšlietu - vadītājs Jānis Straume; sabiedrisko lietu - vadītājs Andris Žukovskis; kultūrpolitikas - vadītājs Romāns Pussars; tehniskais birojs - vadītājs Andris Pauls-Pāvuls. LK pieņēma ari lēmumu par to personu reģistrāciju, kuras vēlētos iestāties atjaunojamajā Aizsargu organizā­cijā.³⁴ Pieļaujot iespēju, ka politiskā situācija Latvijā varētu saasināties tādā mērā, ka Kongresa un LK darbība varētu tikt paralizēta, tā par savu pilnvaroto pārstāvi apstiprināja LK priekšsēdētāja vietnieku Agni Balodi, kurš pastāvīgi dzīvoja Zviedrijā. Šāda notikumu attīstība bija ļoti iespējama, jo pastāvēja reāli draudi par PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu.

Jaunizveidotā LK vairākkārt centās rast ceļu sadarbībai ar Augstāko Padomi. Šāda gatavība izteikta komitejas 1990. gada 15. maija paziņojumā, kurā 4. maija Deklarācija atzīta par tiesiski korektu un juridiski izsvērtu.³⁵ Tādas pašas domas paustas LK priekšsēdētāja A. Jirgena uzrunā AP LTF frakcijas sēdē 11. jūnijā, vien­laikus noraidot mēģinājumus uzskatīt PK par sabiedrisku organizāciju.³⁶

1990, gada 30. jūnijā un 1. jūlijā pulcējās PK II sesija.

Kā jau iepriekš minēts, Kongress deklarēja sevi par Latvijas Republikas tiesisko pārstāvību. Lēmumā Par agrārās politikas pamatprincipiem Kongress paziņoja, ka 1940. gada 22. jūlija "Deklarācija par zemi" ir nelikumīga un īpašuma tiesības uz to atjaunojamas atbilstoši stāvoklim 1940. gada 16. jūnijā. Kongress nolēma, ka to varas iestāžu likumdošanas darbība, kuras vēlējuši ari citu valstu pilsoņi un okupācijas karaspēks, ir pieļaujama tikai tad, ja to pieņemtie normatīvie akti ir LR pilsoņu interesēs un veicina LR atjaunošanu de facto. Citi normatīvie akti ir spēkā neesoši no pieņemšanas brīža un tiesiskas sekas neizraisoši. Tādas pašas normas tika attiecinātas arī uz starptautiskajiem līgumiem. Lemjot par Latvijas un PSRS savstarpējām attiecībām, Kongress izvirzīja vairākus pamatprincipus. No PSRS tika prasīts atzīt, ka Latvija tikusi 1940. gadā okupēta un anektēta, tādēļ no tās jāizved viss padomju militārais un Valsts drošības komitejas (VDK) personāls, kā arī jāveicina abu valstu pilsoņu savstarpēja brīvprātīga repatriācija. Tika ierosināts uz paritātes pamatiem izveidot kopīgu ekonomisko komisiju. Kongress uzsvēra, ka no prettiesiskās faktiskās piederības pie PSRS Latvijai nerodas nekādas saistības attiecībā pret PSRS pilsoņiem. Rezolūcijā par AP darbību Kongress uzskatīja, ka tā necenšas pēc de iure pastāvošās valsts atjaunošanas de facto, bet gan turpina īstenot ideju par formāli pārdēvētās Latvijas PSR starptautiskās atzīšanas iegūšanu.³⁷

LK bija lielas grūtības informēt sabiedrību par savu darbību un par Kongresa lēmumiem. Lai šo stāvokli labotu, tika nolemts izdot savu laikrakstu, bet vairāku mēnešu laikā nokārtot tā iespiešanu Latvijā neizdevās. Gan Rīgas, gan lauku reģionu spiestuves ar dažādiem ieganstiem atteicās no šāda pasūtījuma izpildes. Beidzot drukāšana tika noorganizēta Lietuvā, un pirmais laikraksta Pilsonis numurs nāca klajā tikai 1990. gada 15. augustā A. Žukovska redakcija. Viņš rediģēja pirmos 8 vizuāli ļoti pievilcīgos laikraksta numurus, pēc tam par redaktoru kļuva Mārtiņš Zelmenis, kurš rediģēja avīzi līdz 43. numuram. Tad redaktora pienākumus uzņē­mās J. Kučinskis. Tiesas ceļā pārdzīvojot nosaukuma maiņu no Pilsonis uz Pavalstnieks, laikraksts turpināja iznākt līdz 1996. gada 24. decembrim.

Beidzot 1990. gada 14. septembrī notika LK un AP vadības tikšanās, kurā AP priekšsēdētāja vietnieks un arī Kongresa delegāts A. Krastiņš paskaidroja, "ka AP ar savu pašreizējo politisko ievirzi un spēku samēru nav spējīga atzīt Pilsoņu Kongresa tiesisko statusu"³⁸. Situāciju labi raksturo arī AP deputāta un Kongresa delegāta E. Cilinska 20. novembra LK sēdē teiktais, "ka LTF frakcija Augstākajā Padome kopumā neuzskata par saistošiem Tautas frontes lēmumus"³⁹. Šie izteikumi ļoti trāpīgi raksturo izveidojušos situāciju, jo, neskaitot klajus neatkarīgas valsts ienaidniekus, kā arī pilsoņu kustības noliedzējus, daudzi deputāti savas misi­jas nozīmīguma apziņā psiholoģiski nespēja objektīvi un bez aizspriedumiem sadarboties ar Kongresu.⁴⁰ Uz to norāda arī A. Krastiņa pārvēršanās no pilsoņu kustības ideologa par visai skeptiski noskaņotu pret to.⁴¹ Vienlaikus nepiekāpīgu nostāju ieņēma arī Kongresa radikālais spārns, kura kodolu veidoja Republikāņu partija (nejaukt ar Andra Plotnieka 1994. gada 12. maijā reģistrēto partiju). Jāpiezīmē, ka Igaunijas AP bija atzinusi sava kongresa tiesisko statusu, un LK vien­mēr tiecās līdzināties saviem igauņu kolēģiem. Igaunijas kongress un AP izveidoja kopīgu Konstitucionālo asambleju jauna pamatlikuma izstrādāšanai. LK no AP saņēma tikai formālu uzaicinājumu tās pārstāvjiem piedalīties AP komisiju darbā.⁴² Abu institūciju starpā turpināja valdīt neuzticība un vāji slēpts aizvainojums.

1990. gada 29. un 30. septembrī Kongress pulcējās uz savu III sesiju. Pastāvēja reālas bažas, ka 1919. gada Latvijas pavalstniecības likumu varētu izmantot daļēja t.s. "nulles varianta" ieviešanai pilsonības piešķiršanā, jo tas paredzēja iespēju piešķirt pilsonību pēc 5 gadu nodzīvošanas valstī. Šo normu varēja attiecināt uz neatkarīgu valsti, bet nevis uz okupētu teritoriju, tādēļ Kongress pieņēma Lēmumu par 1919. gada 21. augusta LR Likuma par pavalstniecību piemērošanu valsts aneksijas (okupācijas) apstākļos un laika posmā līdz 1922. gada Satversmē paredzēto konstitucionālo valsts varas institūtu atjau­nošanai. Šajā lēmumā tika paredzēta atsevišķu pantu darbības apturēšana un uzsvērts, ka grozījumus pilsonības likumdošanā var izdarīt tikai pēc likumīgi ievēlētās Saeimas darbības atjaunošanas. LR AP vēlreiz tika aicināta atzīt padomju varas pasludināšanu Latvijā par spēkā neesošu no attiecīgā dekrēta pieņemšanas brīža, kā arī pieņemt šādu lēmumu attiecībā uz visiem īpašuma nacionalizācijas aktiem. Ar šīm prasībām cieši saistījās Lēmums par īpašuma konversijas pamatprin­cipiem. Konsekventi tika prasīta likumīgo īpašnieku tiesību atjaunošana un kompensāciju izmaksa par vairs reāli neatgūstamiem īpašumiem. Tika pieprasīta esošā īpašuma inventarizācija, nodalot nelikumīgi atsavināto un okupācijas laikā radīto īpašumu. Lēmums paredzēja, ka zemi privātīpašumā var iegūt tikai LR pilsoņi. Šādu lēmumu nolūks bija bloķēt īpašumu nonākšanu PSRS pilsoņu rokās. Kongress apstiprināja arī Memorandu par dekolonizāciju un genocīda nozieguma novēršanu, pieprasot pilnīgu Latvijas dekolonizāciju, balstoties uz ANO 1960. gada deklarāciju par neatkarības piešķiršanu koloniālajām valstīm un tautām. Šis projekts pieprasīja no PSRS uzņemties pilnīgu atbildību par okupācijas sekām un ieplu­dināto kolonistu repatriāciju. ⁴³

Kongresa IV sesija 1990. gada 15.-16. decembri savos lēmumos atkal lielu uzmanību veltīja īpašuma tiesību jautājumiem, uzsverot likumīgo īpašnieku tiesības un īpašumu privatizācijas nepieļaujamību PSRS fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī brīdinot viņus no šādas darbības negatīvajām sekām. Atsevišķs lēmums atzina, ka visi ārvalstu pilsoņi, kuri Latvijā ieradušies okupācijas periodā, uzturas šeit nelikumīgi un jautājumu par viņu iespējamo legalizāciju ir tiesīgas izlemt tikai LR konstitucionālās valsts varas institūcijas pēc tās atjaunošanas de facto. Notā PSRS prezidentam un Tautas Deputātu Kongresam kategoriski tika noraidīts jebkāds savienības līgums ar PSRS, šajā jautājumā PK, neraugoties uz pastāvošām domstarpībām, piedāvāja sadarbību Augstākajai Padomei. Kongress publicēja aicinājumu pasaules valstu valdībām un ANO izveidot starptautisku komisiju, lai novērstu Otrā pasaules kara sekas Baltijas valstīs.⁴⁴ Pieņēma arī lēmumu par pilsoņu apliecību izsniegšanas tiesisko reglamentāciju. Tās bija paredzētas kā LR pilsoņa personību un valsts piederību apliecinošs pagaidu doku­ments, lai juridiski nošķirtu LR pilsoņus no iebraukušajiem PSRS pilsoņiem. Izsniedzot apliecības, paredzēja pieprasīt pilsonības pamatojumu. Šā darba veikšanai pie vietējām pilsoņu komitejām bija jāizveido pasu nodaļas.⁴⁵ Šī ideja sastapās ar ļoti spēcīgu pretargumentāciju⁴⁶, kā arī ar lielām tehniska un finansiāla rakstura grūtībām.

Jaunais 1991. gads iezīmējās ar reakcionāro PSRS varas struktūru pāriešanu uzbrukumā, jo kompartijas reakcionāri un militāristi par katru cenu centās nepieļaut varas pozīciju zaudēšanu. Reakcionāro militāristu triecienuzbrukums sākās Lietuvā, kur tas prasīja cilvēku upurus. Protesta mītiņā Daugavmalā pulcējās ap 500 000 cilvēku - Latvijas apstākļiem milzīgs skaits. Sākās barikāžu laiks.

13. janvārī tika publicēts Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Pilsoņu Kongresa Paziņojums, kurā sacīts, ka šajā situācijā LR AP un PK aicina visus Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas idejai uzticīgos Latvijas iedzīvotājus aizmirst savas viedokļu atšķirības un būt vienotiem. AP priekšsēdētāja A. Gorbunova prom­būtnes laikā AP vārdā kopējo paziņojumu parakstīja viņa vietnieks A. Krastiņš.⁴⁷ Krīzes situācijā iezīmējās reāla iespēja kopdarbībai. Lai vieglāk spētu koordinēt sadarbību, Latvijas komiteja pārcēlās uz ēku Jēkaba ielā 16 blakus barikāžu ieskau­tajai AP ēkai. Diemžēl sadarbībai izrādījās īss mūžs. No Tallinas, kur viņš bija ticies ar Krievijas PFSR augstākās padomes priekšsēdētāju B. Jeļcinu, atgriezās A. Gorbunovs un atveda jau parakstīto līgumu "Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem". Līguma 3. pants garantēja abu republiku iedzīvotājiem, kas līguma parakstīšanas brīdī dzīvo attiecīgajā teritorijā, savstarpēju pilsonības izvēli pēc brīvas gribas, Šāda pieeja nozīmēja vairāk nekā daudzinātais nulles variants, tā nozīmēja, ka pat visi. Krievijas iedzīvotāji varēja brīvi izvēlēties savu mītnes zemi. AP 14. janvārī lielā steigā ratificēja šo līgumu, un paziņojums par to tika nosūtīts ari ANO ģenerāl­sekretāram.⁴⁸ AP militāristu uzbrukuma gaidās bija tik ļoti iebiedēta, ka nesaskatīja vairs nekādu izeju no situācijas, jo ratifikācija notika gandrīz vienbalsīgi - pret bija tikai 4 deputāti - E. Berklavs, E. Cilinskis, A. Kiršteins un V. Šteins, starp citu, visi arī PK delegāti. Atturējās O. Kostanda, A. Seile, Z. Ziediņš. Latvijai par laimi, Krievijas AP līgumu tā arī neratificēja.

Līdz ar to samērā veiksmīgi sāktā sadarbība abu institūciju starpā arī beidzās. LK 15. janvāri pieņēma lēmumu, kurā, pamatojoties uz PK lēmumu Par starp­tautisko līgumu slēgšanu laikā līdz konstitucionālo valsts varas institūtu atjaunošanai, pasludināja līgumu par likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu.⁴⁹ Neļaujot paust savu viedokli par politisko situāciju, LK pārstāvjiem M. Grīnblatam, R. Pussaram un V. Lācim tika liegta iespēja uzstāties Latvijas televī­zijā un radio. Tajā pašā laikā iespēja runāt bija deputātiem, kuri uzstājās pret Latvijas neatkarību - A. Aleksejevam, S. Dīmanim, A. Rubikam,⁵⁰ Šajā situācijā iezīmējās viedokļu dažādība arī LK, tā vēl vairāk pastiprinājās, gatavojoties 3. martā paredzētajai Latvijas iedzīvotāju aptaujai ar jautājumu Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latviju?. LK vairākums baidījās, ka aptauju okupācijas apstākļos varētu uzskatīt par referendumu un PSRS pilsoņu piedalīšanās tajā vēlāk varētu kalpot par argumentu pilsoņu loka paplašināšanai. Tajā pašā laikā nebija nekādu balsošanas iespēju ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem.⁵¹

Kā jau iepriekš minēts, LK centās realizēt ideju par pilsoņu apliecību izsniegšanu, kas kalpotu kā personu apliecinošs dokuments padomju pases vietā. Šim nolūkam pie vietējām pilsoņu komitejām tika veidotas pasu nodaļas, to reāla darbība sākās 1991. gada martā. Apliecības veidoja pēc pirmskara Latvijas pasu parauga, kaut gan pati iespiešana pastāvīgā līdzekļu trūkuma dēļ LK sagādāja lielas problēmas.⁵² Reāli pirmais Latvijas komitejas izdarītais apliecību pasūtījums izrādījās nederīgs, pasākumu kavēja arī nebeidzami strīdi par izsniegšanas un pārbaudes kārtības tiesisko reglamentāciju. Beidzot centrālās pasu nodaļas rīcībā nonāca 100 000 apliecību veidlapu, un darbs varēja sākties.⁵³ Pilsoņu apliecības varēja būt viens no šķēršļiem Latvijas un PSRS pilsoņu sapludināšanai, ar to arī LK iekšlietu komisijas vadītājs J. Straume skaidro aso dažādu līmeņu cīņu pret tām. Visu minēto apstākļu dēļ apliecību izsniegšanas uzsākšana stipri vien aizkavējās, tomēr, par spīti tam, pasu nodaļu darbība izvērtās samērā plaši gan tur strādājošo darbinieku entuziasma un enerģijas, gan arī pilsoņu atsaucības dēļ. Vairākas vietējās padomes pieņēma lēmumus atzīt pilsoņu komiteju izsniegtās apliecības par personu apliecinošiem dokumentiem, pat piešķīra līdzekļus apliecību izsnieg­šanas finansējumam. Tomēr galu galā apliecību izsniegšana apsīka, tām tā arī neatrodot savu reālo pielietojumu gan ikdienas sadzīvē, gan Saeimas vēlēšanu laikā.

Pēc trauksmainā un daudzas diskusijas izraisījušā barikāžu laika uz savu kārtējo - V sesiju Kongress pulcējās 1991. gada 23. un 24. martā. Kongress pieņēma lēmumus par Igaunijas kongresa, LR Pilsoņu Kongresa un Gruzijas Nacionālā kongresa savstarpēju atzīšanu un sadarbību, kā arī par šo institūciju izsniegto pilsonību apliecinošo dokumentu atzīšanu. Kongress apstiprināja ari LK lēmumu, ar kuru par spēkā neesošu un juridiskas sekas neizraisošu tika atzīts LR un KPFSR līgums Par starpvalstu attiecību pamatiem, jo tas noslēgts okupācijas, politiskās šantāžas un militārā terora apstākļos. Kongress lēma ievēlēt PK priekšsēdētāju, kas reizē būtu ari LK priekšsēdētājs, tomēr vēlēšanas vairs neritēja tik raiti un beidzot kvoruma trūkuma dēļ tās nācās pārtraukt. Neviens no kandidātiem - A. Jirgens, V. Lācis, M. Grīnblats - neieguva nepieciešamo balsu vairākumu.⁵⁴

PK VI sesija ļoti saspringtā gaisotnē un smagās diskusijās risinājās 1991. gada 29. jūnijā. Tika pilnībā reorganizēta Latvijas komiteja. Par PK priekšsēdētāju ievēlēja M. Grīnblatu un LK apstiprināja šādā sastāvā: LR PK un LK priekšsēdētājs Māris Grīnblats; LK priekšsēdētāja vietnieki Aigars Jirgens, Juris Mellēns un Ēriks Vēbers, viņš arī tiesību komisijas vadītājs; LK sekretāre Anita Brence; ārlietu komisijas vadītājs Visvaldis Brinkmanis; tautsaimniecības komisijas vadītājs Roberts Zīle; iekšlietu komisijas vadītājs Jānis Straume; sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Aivars Andersons; tautas labklājības komisijas vadītājs Andris Ārgalis; lietu pārvaldes vadītājs Andris Pauls-Pāvuls un laikraksta Pilsonis redak­tors Jānis Kučinskis.⁵⁵ Kā atzina M. Grīnblats, šāda taktika par skaitliski nelielas komitejas izveidi sevi attaisnoja, jo tā izrādījās daudz rīcībspējīgāka un opera­tīvāka, it īpaši augusta puča dienās.⁵⁶ Jaunizveidotajai LK izdevās manāmi aktivizēt pilsoņu komiteju darbību.

Laikā līdz PK VII sesijai, kas notika 1991. gada 14. septembrī, Latvijā bija risinājušies satraucoši notikumi, kas pašos pamatos mainīja politisko situāciju. Pēc ortodoksālo komunistu neveiksmīgā puča izgāšanās Maskavā LR AP 21. augustā pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, ar kuru tika izbeigts 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods valsts varas atjaunošanai de facto. Sākas starptautiskais valstiskās neatkarības atzīšanas process.

Kongresa sesija pieņēma lēmumu par valsts varu Latvijā, kurā uzsvēra, ka AP pieņemtie likumdošanas akti un starptautiskie līgumi ir spēkā tikai tad, ja tie nav pretrunā ar LR Satversmi un starptautisko tiesību normām attiecībā uz okupētu teri­toriju. Lēmums uzsvēra, ka okupācija uzskatāma par izbeigtu tikai tad, ja no valsts izvests viss okupācijas karaspēks un atvaļinātās militārpersonas, Latvija pārņēmusi savā jurisdikcijā Abrenes teritoriju, panākta vienošanās par okupācijas laikā ieradušos PSRS pilsoņu repatriāciju un atcelti visi okupācijas laikā izdotie naciona­lizācijas akti. Lēmumā Par pirmo pēcokupācijas Saeimas vēlēšanu tiesisko reglamentāciju tika pieprasīts vēlēšanas izdarīt atbilstoši LR Satversmes noteiku­miem un 1922. gada vēlēšanu likumam. Kongress rezervēja sev tiesības organizēt vēlēšanas un Latvijas pasu vietā kā personu apliecinošu dokumentu izmantot pilsoņu apliecības. Vēlreiz tika uzsvērts, ka tiesības vēlēt ir tikai Latvijas pilsoņiem.

Ņemot vērā to, ka Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība (PBLA) netika izrādījusi nekādu interesi sadarboties ar PK, sesijā anulēja vēl 1989. gadā ievēlētās pilsoņu komitejas lēmumu, ar kuru PBLA valdei tika uzticēts izvirzīt 30 Kongresa delegātus no ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu vidus. Tā vietā delegātus pilnvaroja izvirzīt Kanādas un Austrālijas Daugavas Vanagu organizācijām, ar kurām LK bija izveido­jusies sadarbība.⁵⁷

Sakarā ar intensīvajām diskusijām AP par pilsonību, LK tūlīt pēc Kongresa sesijas 17. septembrī aicināja uz protesta akciju Doma laukumā. Iespējamība, ka varētu tikt paplašināts pilsoņu loks un lielākā daļa iedzīvotāju iegūtu tiesības vēlēt Saeimu, radīja plašu neapmierinātību, tādēļ Doma laukumā sapulcējās ļoti daudz cilvēku. Pieņemtajā protesta rezolūcijā bija sacīts: Ar okupantu un kolonistu līdz­dalību vēlētajai AP nav ne morālu, ne juridisku tiesību pilsoņu kopumu paplašināt vai pieļaut PSRS pilsoņu piedalīšanos Saeimas velēšanās.⁵⁸ Dibinātas bažas radīja fakts, ka bija noticis mēģinājums mainīt jau pieņemtā Konstitucionālā likuma tekstu, tādēļ tika nolemts protesta akciju Doma laukumā turpināt 12. oktobrī. AP nobal­sotā teksta, ka Konstitucionālais likums nosaka LR valstisko statusu, vietā parādījās teksts, ka tas nosaka valsts starptautiski tiesisko statusu, kas pēc starptautisko tiesību speciālistu atzinuma bija neprecīzs jēdziens, pieļaujot plašāku interpretāciju. AP nācās pat izveidot izmeklēšanas komisiju.⁵⁹

Laikā, kad pēc pēdējām veiksmīgajām akcijām PK autoritāte bija cēlusies, tam 1991. gada 2. novembrī nācās pulcēties uz VIII ārkārtas sesiju. To izsauca AP 15. oktobrī pieņemtais lēmums par Latvijas pilsoņu tiesību atjaunošanu un natura­lizācijas pamatnoteikumiem, paredzot 16 gadu nodzīvošanas laika cenzu pilsoņa tiesību saņemšanai. Tas īpaši radīja bažas par Saeimas vēlētāju loka iespējamo paplašināšanu, tādēļ PK pasludināja par nelikumīgiem un tiesiskas sekas neiz­raisošiem vairākus AP lēmuma punktus, uzsverot tikai savas tiesības organizēt LR pilsoņu reģistra veidošanu, turpinot izsniegt pilsoņu apliecības kā garantu juridiskai pilsoņu nodalīšanai no ieceļotājiem. Vienlaikus M. Grīnblats uzsvēra, ka Kongress gan var pieņemt juridiski pareizus lēmumus, bet tam trūkst reālo varas sviru šo lēmumu realizācijai un tam ir jārēķinās ar pilsoņu vairākuma reālajām interesēm.⁶⁰

PK kārtējā - IX sesija notika 1992. gada 1. februārī. Kongress pieņēma lēmumu, kurā uzsvēra, ka Latvijas pilsoņa tiesības saglabā visi tie cilvēki, kas agre­sijas rezultātā atstājuši Latvijas teritoriju un pieņēmuši citas valsts pilsonību. Pieņēma arī lēmumu par privatizāciju, pasludinot par nelikumīgām tādas privatizā­cijas darbības, kas aizskar Latvijas pilsoņu īpašuma tiesības un izsaimnieko īpašu­mus PSRS pilsoņiem. Kongress izteica gatavību, krīzes situācijai saasinoties, uzņemties pagaidu ministru kabineta sastādīšanu.⁶¹ Tas nozīmēja politiskā spie­diena pastiprināšanu pret Augstāko Padomi.

1992. gadā vēl notika Kongresa X sesija 16. maijā un XI sesija 10. oktobrī. No šo sesiju lēmumiem ievērību pelna Lēmums par deboļševizāciju. Tas atzina PSKP un VDK par noziedzīgām organizācijām Latvijas teritorijā, prasīja tiesāt personas, kuras vainīgas noziegumos, un pieprasīja noteikt amatu ierobežojumus bijušajiem šo organizāciju darbiniekiem. ⁶²

Savā XII sesijā 1993. gada 16. janvārī Kongresam bija jāpauž attieksme pret AP izsludinātajām 5. Saeimas vēlēšanām. Kongress atzina, ka vēlēšanas notiks joprojām turpinošās okupācijas apstākļos, nav novērsta naturalizācijas iespēja laikā līdz vēlēšanām, kā ari nav veikta precīza LR pilsoņu nodalīšana no valstī nelikumīgi dzīvojošajiem ārzemniekiem. Kongresa delegātus noteikti apbēdināja arī tas, ka vēlēšanu procesā netiks izmantotas pilsoņu apliecības, kuru izsniegšanā tomēr bija ieguldīts liels darbs.

Tomēr, reālistiski vērtējot politisko situāciju, Kongress personālā balsošanā atzina, ka AP rīkotās vēlēšanas izmantojamas 1918. gadā dibinātās Latvijas Republikas atjaunošanas interesēs. Iegūstot pietiekamu ietekmi faktiskajās likum­došanas un izpildvaras struktūrās, varēja rasties iespēja novērst iebraucēju natura­lizāciju, reāli atjaunot likumīgo īpašnieku tiesības, pārskatīt nelikumīgās privatizā­cijas sekas un veikt tautsaimniecības restrukturizāciju un privatizāciju LR un tās pilsoņu interesēs.⁶³

Kongresa lēmums atbalstīt piedalīšanos 5. Saeimas vēlēšanās izsauca asas diskusijas Kongresa delegātu starpā, daļa no viņiem uzskatīja, ka vēlēšanas ir jāboikotē, nesaprotot, ka šāda taktika Latvijas Republikas atjaunošanas ideju novestu strupceļā. Vairāki Kongresa delegāti un LK dalībnieki, ieskaitot tā priekš­sēdētāju M. Grīnblatu, gatavojās kandidēt 5. Saeimas velēšanās no jaunizveidotās vēlēšanu apvienības Tēvzemei un Brīvībai, tādēļ bija nepieciešams ievēlēt jaunu PK vadību.

Tas notika Kongresa XIII sesijā 1993- gada 8. maijā. Par PK priekšsēdētāju ievēlēja Ēriku Vēberu. Kongress pieņēma lēmumu, ka to delegātu mandāti, kurus ievēlēs Saeimā, tiek apturēti.⁶⁴ Ē. Vēbers pildīja savus pienākumus līdz pat pār­agrajai nāvei 1997. gada 22. maijā. Pēc tam formālo LK vadību uzņēmās Edgars Alksnis.

Kongresa darbība vēl turpinājās, aktīvi iesaistoties cīņā par pilsonības likuma nosacījumiem. Atšķirībā no Igaunijas, tā darbība oficiāli netika izbeigta, un Kongress formāli turpināja pastāvēt, taču tā darbību aizvien vairāk ierobežoja politiskās situācijas neatgriezeniskās pārmaiņas un kvoruma trūkums tā institūcijās.

PK ar saviem lēmumiem neapšaubāmi ietekmēja Latvijas sabiedrisko domu, vispirms tās pilsoņus, un izdarīja nepārtrauktu spiedienu uz AP un Ministru padomi. Tā bija Latvijas pilsoņu vairākuma ievēlēta institūcija, ar kuras viedokli tomēr nācās rēķināties. Tieši PK darbība bija tā, kas nepieļāva otrās republikas izveidi, bloķējot pilsoņu loka paplašināšanu un vēlēšanu tiesību piešķiršanu visiem iedzīvotājiem, ja LR 5. Saeimu vēlēja un arī visas nākamās vēlē tikai Latvijas pilsoņi, tad tas nenoliedzami ir ari PK nopelns. Kongress bija tas, kas deva savu ieguldījumu labvēlīgā īpašuma tiesību atjaunošanā likumīgajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem. PK nozīme vislabāk raksturota šādos M. Grīnblata vārdos: Mēs vēl nevaram savu de iure pārvērst par de facto, tomēr mēs varam nepieļaut pašreizējo de facto pārvērst par de iure.⁶⁵ Šie vārdi sacīti PK darbības pirmajā gadā, bet tie pilnībā attiecināmi uz visu Kongresa darbības laiku.

Jānis Maurītis,

Latvijas Kara muzeja Pēckara vēstures nodaļas galvenais speciālists

(Pārpublicēts no Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas V. Rīga, 2004.)

1. Gorbačovs M. Pārkārtošanās un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei. - R.: Avots, 1988. 17. - lpp.

2. Intervija ar T. Vellisti // Putriņš J. Zem šo debesu smaguma. - R.: Autora izdevums, 1995. - 30. lpp.

3. LATNIA. Latvijas Neatkarīgā informācijas aģentūra. Informatīvais ziņotājs. Redaktors Juris Kajaks. -Nr. 11. (25.) – 1989. - 15. marts. - 13- lpp. [turpmāk LATNIA]

4. Intervija ar A. Paulu-Pāvulu // Pilsonis. - Nr. 18. (33.) - 1991. - 30. aprīlis. - 4. lpp.

5. Tauta, zeme, valsts. Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība dokumentos. Sastādītājs Elmārs Pelkauss. - R.: Latvijas Valsts arhīvs, 1995. - 40. lpp.

6. LATNIA. - Nr. 16. (30.) - 1989. - 19- aprīlis. - 7. lpp.

7. Евгений Орлов. Я, гражданин Латвийской Республики // Советская Молодёж. - 1990 г. - 9. июля. - 1-2 с.

8. LTF Informatīvais biļetens Atmoda. - Nr. 24. - 1989. - 12. jūnijs. - 2. lpp.* [turpmāk Atmoda] *Periodiskajos izdevumos rakstu nosaukumi nav doti īsām informatīvām ziņām un paziņojumiem.

9. Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības II kongress /ārkārtējais/. - R.: Neatkarīgā Informācijas centra izdevums, 1989. - 66. lpp.

10. Atmoda. - Nr. 22./23. - 1989. - 5. jūnijs. - 1. lpp.

11. Atmoda. - Nr. 34. – 1989. - 14. augusts. - 1. lpp.

12. Īvāns D. Gadījuma karakalps. - R.: Vieda, 1995. - 239- lpp.

13. Turpat, 251- lpp.

14. Atmoda. - Nr. 45. (105.) - 1990. - 16. oktobris. - 2. lpp.

15. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs. - Nr. 30. - 1989. – 27. jūlijs. - 792. lpp.

16. Cīņa. - 1990. - 21. aprīlis. - 1. lpp.

17. Atmoda. - Nr, 34. – 1989. - 14. augusts. - 2. lpp.

18. Māris Mellēns. Aptaujas rezultāti // Atmoda. - Nr. 31. - 1989. - 24. jūlijs. - 1. lpp.

19. Latvijas Republikas Pilsoņu Komiteju informācija, aktualitātes, diskusijas. - Nr. 5. – 1989. - 29. septembris.

20. Neatkarība. Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības laikraksts. Redaktors Aigars Jirgens. – Nr. 5. -1989. - 28. decembris. - 3. lpp. [turpmāk Neatkarība]

21. Andrejs Krastiņš. Uz Latvijas republikas robežas // Neatkarība. - Nr. 5. - 1989. - 28. decembris. - 3. lpp.

22. Neatkarība. - Nr. 5. - 1989. - 28. decembris. - 2. lpp.

23. Sociāldemokrāta un Neatkarības speciālizdevums LR Pilsonis. - 2. lpp. [turpmāk LR Pilsonis]

24. Борис Цилевич. Гражданские комитеты или гражданское общество // Балтийское Бремя. -№ 26. - 1990. - 9 июля. - 1-2 с.

25. LR Pilsonis. - Nr. 2. - 2. lpp.

26. Viktors Avotiņš. PK & LPSR AP // LR Pilsonis. - Nr. 2. - 2. lpp.

27. Cīņa. - 1990. - 1. maijs. - 2. lpp.

28. LR Pilsonis. - Nr. 3. - 6. lpp.

29. Latvijas Jaunatne. – 1990. - 1. maijs. - 1. lpp.

30. www.saeima.lv

31. Māris Puķītis. Par mūsu perspektīvām // Neatkarība. - Nr. 24. - 1990. - 11. maijs. - 1. lpp.

32. Neatkarība. - Nr. 24. - 1990. – 11. maijs. – 1. lpp

33. PK I sesijas dokumenti publicēti grāmatā: 4. Maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Dr. habil. Tālava Jundža redakcijā. - R.: Fonds Latvijas vēsture, 2000. - 375 -381. lpp. [turpmāk 4. Maijs]

34. Atmoda. - Nr. 19. - 1990. - 15. maijs. - 10. lpp.

35. 4. Maijs. – 403. lpp.

36. Neatkarība. - №. 30. - 1990. - 22. jūnijs. - 2. lpp.

37. PK II sesijas dokumenti publicēti laikrakstā: Pilsonis. - Nr. 1. - 1990. - 15. augusts.

38. Atmoda. - Nr. 41. - 1990. - 18. septembris. - 14. lpp.

39. Atmoda. - Nr. 49. - 1990. – 13. novembris. - 2. lpp.

40. Kas ir aiz deklarācijas? Intervija ar J. Dobeli // Atmoda. - Nr. 35. - 1990. - 7. augusts. - 11. lpp.

41. Intervija ar A. Krastiņu // Pilsonis Pielikums. - Nr. 16. – 1991. - 28. jūnijs. - 3- lpp.

42. Pilsonis. - Nr. 6. - 1990. - 9. oktobris. - 2. lpp.

43. PK III sesijas dokumenti publicēti: Pilsonis. - Nr. 6. - 1990. - 18. septembris.

44. PK IV sesijas dokumenti publicēti: Pilsonis. - Nr. 17. - 1990. - 28. decembris.

45. Pilsonis. - Nr 2. (19-) —1991. - 15. janvāris. - 2. lpp.

46. Aija Cālīte. Ko apliecinās apliecības // Diena. - 1991. - 20. marts. - 2. lpp.

47. Pilsonis.- Nr. 2. (19.) – 1991. - 15. janvāris. - 6. lpp.

48. Saeimas arhīva apstiprinātas dokumentu kopijas atrodas autora rīcībā.

49. Pilsonis. - Nr. 3. (20.) - 1991. – 19. janvāris. - 6. lpp.

50. Pilsonis. - Nr. 5. (22.) – 1991. – 29. janvāris. - 2. lpp.

51. M. Grīnblats. Kādus parādus maksāsim, kādus ietaisīsim? // Pilsonis. - Nr. 8. (25.) - 1991. 19.- februāris. — 1. lpp.

52. Pilsonis. - Nr. 12. (28.) - 1991. - 19. marts. - 1. lpp.

53. Intervija ar J. Straumi // Pilsonis Pielikums. - Nr. 15. - 1991. - 18. jūnijs. - 2. lpp.

54. Ilmārs Punka. Pilsoņu krīze turpinās // Diena. - 1991. - 26. marts. — 1. lpp.

55. Pilsonis. - №. 28. (45.) - 1991. - 16. jūlijs. - 2. lpp.

56. Pilsonis. - Nr. 36. (53) - 1991. - 10. septembris. - 2. lpp.

57. PK VII sesijas dokumenti publicēti: Pilsonis. - Nr. 38. (55.) – 1991. - 24.-30. septembris.

58. Pilsonis. - №. 38. (55.) - 1991. - 24.-30. septembris. - 4. lpp.

59. Jānis Jākobsons. Par ko balso un par ko "nobalso" deputāti? // Pilsonis. - Nr. 39. (56.) – 1991. - 1.-7. oktobris. - 12. lpp.

60. PK VIII sesijas dokumenti publicēti: Pilsonis. – Nr.45. (62.) - 1991. - 12.-18. novembris.

61. PK IX sesijas dokumenti publicēti: Pilsonis. Nr.6 (74.) – 1992. – 11.-17. februāris.

62. Pilsonis. – Nr.41 (109.) – 1992.- 20.-26. oktobris – 6.lpp.

63. Pavalstnieks. - Nr. 3- (121.) -1993. - 19.-25. janvāris. - 2. lpp

64. Pavalstnieks. - Nr. 20. (138.) – 1993.-25.-31. maijs - 2. lpp.

65. Pilsonis. - Nr. 17. - 1990. - 28. decembris. - 4. lpp.